Sākšu ar dažām bildēm-kolāžām, kas mazliet iepazīstinās ar “izkritušo” no aprites laiku: kas sadarīts, kas īsti – nē.
Tiešām-tiešām, laiks paskrien velnišķīgi ātri un aizmirst pagaidīt, kamēr kāds tiek līdzi. Ir notikumi, ir pārdzīvojumi, ir daudzas emocijas, kas aizķērušās un asaras, kas ieraudātas spilvenā…
Pirmie jaunā gada mēneši paritinājušies uz priekšu arī ar daudzām aktivitātēm, kuras man pašai ir kā svaiga gaisa malks, lai izjustu, ka vēl ir pozitīvisms gan sevī, gan apkārt. Vissirsnīgākais projekts ir Latgalīšu kukne;), patiešām. Un prieks, ka cilvēki šo trako ideju, jo nebija zināms, kas vispār no tā visa sanāks, pieņēma.
Latgalīšu kuknei ir sava feisbuka lapa, tāpēc par to īpaši daudz nerakstīšu – emocijas var pasmelties šeit:
https://www.facebook.com/kuknesarunom
Latviešu valodas tiešsaistes skoliņa ir mans otrais bērns /pirmais, protams, Jurģis:))/, tāpēc – pa lēnām auklēts, tas attīstās:
https://kaapniites.wordpress.com/
Visus ziemas mēnešus notika diasporas bērnu un jauniešu radošo darbu projekts “Iepikot ziemu!”, tas ir noslēdzies, man prieks par visiem konkursantiem, bet – mazliet lielāks prieks par savu puiku, kurš savā vecuma grupā ieguva I vietu:
Tad – tikko šodien mans vārds parādījās Latvian literature lapā:
https://latvianliterature.lv/en/writers/275
Ir mazliet skumji, ka laiks skrien, bet prieks, ka mazliet piepildīts. Pavasara skaņas un krāsas jau ir apkārt, pumpuri sprāgsts ar blīkšķi, dzidri zilās debesis dod cerības…
ingrida tārauda 