Zinu. Laiks joņo. Tas tā likumsakarīgi šķiet pēc 50. Līdz 50 tā skaisti ar paskrējienu un… atpūtu, likās. Bet tagad nespēj atskatīties un – jau cits gads!
Nav vērts vairs visā gremdēties, kas bija šo nerakstīšanas lapā gadu laikā:). Vēsture tāpat domās un sajūtās.
Šis gads sākās krāsaini. Haiciņas ir izdotas:
Pievienošu ziņas par tām:
Vietējā Latgales Avīze
Laikraksta 9.februāra numurā ielūkojies žurnālistes Inga Kaļva-Miņina krāsainu fotogrāfiju rotātā stāstā, kas vēsta par latgaliešu dzejnieces Ingrida Tāraudajaunās grāmatas prezentācijas svētkiem.
Tad vēl ‘Latgales Laiks’:
Esmu pagodināta un arī priecīga, ka manas sestās grāmatas redaktors un korektors bija Valentīns Lukaševičs, no rediģēšanas vēsturei saglabāju šo:
Grāmata izskatās:
Un tā viss notiek: joprojām Īrijā. Puika lielāks kļuvis – jau 4.klase drīz būs pabeigta. Mana mūža lielākais piepildījums.
ingrida tārauda 